ir tādas dienas, kad nav iemesla sūdzēties - viss it kā ir o.k., bet tā vienkārši nav Tava diena... šodien ir tāda diena priekš manis...

Pēcpusdiena parkā

Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, kurš ļoti vēlējās satikt Dievu. Viņš zināja, ka tāls ceļš ir ejams līdz vietai, kur dzīvoja Dievs, tāpēc viņš sapakoja koferi ar čipsiem un sešām bundžinām coca-cola un sāka savu ceļojumu.

Kad viņš bija nogājis apm. trīs kvartālus, viņš sastapa kādu sievieti. Viņa sēdēja parkā uz soliņa un vēroja baložus. Zēns apsēdās viņai blakus un atvēra savu koferi. Viņš jau taisījās iemalkot nedaudz coca-cola, kad pamanīja, ka pavecā sieviete izskatās izsalkusi un piedāvāja viņai čipsus. Viņa ar prieku paņēma dažus un uzsmaidīja zēnam. Viņas smaids bija tik skaists, ka zēns to vēlējās redzēt atkal, tāpēc piedāvāja sievietei coca-cola. Viņa atkal pasmaidīja. Zēns bija apmierināts!

Viņi tur sēdēja visu pēcpusdienu ēdot un smaidot, bet neierunājās ne vārdu. Kad jau sāka satumt, zēns saprata, cik noguris viņs patiesībā ir un piecēlās, lai dotos prom. Viņš sāka iet, bet tad pagriezās atpakaļ, aizskrēja pie pavecās sievietes un samīļoja viņu. Viņa uzsmaidīja zēnam ar vislielāko smaidu, kādu viņš jebkad bija redzējis.

Kad nedaudz vēlāk zēns atvēra savas mājas durvis, viņa māmiņa bija pārsteigta, redzot prieku zēna sejā.

Māmiņa jautāja zēnam: "Ko Tu šodien arī tādu, kas Tevi padarīja tik laimīgu?"

Viņš atbildēja: "Man bija pusdienas ar Dievu. Zini ko? Viņai ir visskaistākais smaids, ko es jebkad esmu redzējis!"

Nedaudz vēlāk, arī sieviete, prieka pārņemta, atgriezās mājās.

Viņas dēls, redzot prieku un mieru viņas sejā, jautāja: "Mammu, ko Tu šodien tādu darīji, kas Tevi padarīja tik laimīgu?"

Viņa atbildēja: "Es ēdu čipsus kopā ar Dievu šodien parkā. Un zini ko? Viņš ir daudz jaunāks kā es biju iedomājusies."

Akmens smilšu kastē

Kāds mazs zēns vadīja sestdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšukastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis, un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus, un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšukastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, un izdabūja lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. (Viņš bija mazs puika un akmens bija ļoti liels)

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšukastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšukastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšukastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja – savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Viņš sēdēja ar asarām pilnām actiņām.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšukastei. Tas bija mazā zēna tētis. Mierīgi iejautājās: „Dēls, kāpēc Tu neizmantoji visu spēku, kas Tev ir pieejams?”

Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: „Bet es izmantoju, tēt! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!”

„Nē, dēls,” tētis mierīgi izlaboja zēnu. „Tu neizmantoju visu spēku, kas Tev bija pieejams! Tu nepajautāji man palīdzību.”

Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla to no smilšukastes.

Vai Tavā dzīvē ir „akmeņi”, ko vajadzētu izcelt? Vai esi atklājis, ka Tev nav tas, kas vajadzīgs, lai paceltu tos? Ir Kāds, kurš vienmēr ir gatavs mums dot spēku, kas mums ir nepieciešams. Kad Apustulis Pāvils piedzīvoja laikus, kad viņa gars bija salaists un nebija spēka, viņš teica Korintas draudzei: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Korint. 12:9) Kad mēs esam salauzti garā un mūsu spēks ir beidzies, mēs varam griezties pie mūsu Glābēja, Jēzus.