Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, kurš ļoti vēlējās satikt Dievu. Viņš zināja, ka tāls ceļš ir ejams līdz vietai, kur dzīvoja Dievs, tāpēc viņš sapakoja koferi ar čipsiem un sešām bundžinām coca-cola un sāka savu ceļojumu.
Kad viņš bija nogājis apm. trīs kvartālus, viņš sastapa kādu sievieti. Viņa sēdēja parkā uz soliņa un vēroja baložus. Zēns apsēdās viņai blakus un atvēra savu koferi. Viņš jau taisījās iemalkot nedaudz coca-cola, kad pamanīja, ka pavecā sieviete izskatās izsalkusi un piedāvāja viņai čipsus. Viņa ar prieku paņēma dažus un uzsmaidīja zēnam. Viņas smaids bija tik skaists, ka zēns to vēlējās redzēt atkal, tāpēc piedāvāja sievietei coca-cola. Viņa atkal pasmaidīja. Zēns bija apmierināts!
Viņi tur sēdēja visu pēcpusdienu ēdot un smaidot, bet neierunājās ne vārdu. Kad jau sāka satumt, zēns saprata, cik noguris viņs patiesībā ir un piecēlās, lai dotos prom. Viņš sāka iet, bet tad pagriezās atpakaļ, aizskrēja pie pavecās sievietes un samīļoja viņu. Viņa uzsmaidīja zēnam ar vislielāko smaidu, kādu viņš jebkad bija redzējis.
Kad nedaudz vēlāk zēns atvēra savas mājas durvis, viņa māmiņa bija pārsteigta, redzot prieku zēna sejā.
Māmiņa jautāja zēnam: "Ko Tu šodien arī tādu, kas Tevi padarīja tik laimīgu?"
Viņš atbildēja: "Man bija pusdienas ar Dievu. Zini ko? Viņai ir visskaistākais smaids, ko es jebkad esmu redzējis!"
Nedaudz vēlāk, arī sieviete, prieka pārņemta, atgriezās mājās.
Viņas dēls, redzot prieku un mieru viņas sejā, jautāja: "Mammu, ko Tu šodien tādu darīji, kas Tevi padarīja tik laimīgu?"
Viņa atbildēja: "Es ēdu čipsus kopā ar Dievu šodien parkā. Un zini ko? Viņš ir daudz jaunāks kā es biju iedomājusies."
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru